Bet, pirms traukties uz virtuvi un cept gardumus, vispirms jāaprunājas ar omīti, vai arī viņas laikos āboli tika cepti, tā, kā to dara šodien.
Dienā, kad ciemojos pie omītes, māju aizpildījuši āboli – tiek gatavota zapte. Mūsmājās cepti āboli nav īpaši biežs kārums, jo, kā stāsta ome, – "Bērnības dienās notiesāti uz vella paraušanu". Mana omīte Lita uzauga laukos ar ļoti lielu ābeļdārzu: "Katram mazbērnam piedzimstot, vecpaps iestādīja ābeli. Man tika 'Rudens svītrainā'. Kad paaugos, vecpaps nolēma, ka par godu man vajag iestādīt arī 'Balto dzidro'. Savulaik rudeņos omamma praktiski katru dienu ābolus kārtoja dziļajā pannā ar astēm uz augšu. Iešāva cepeškrāsnī, lai cepas! Atceros, kā vienmēr tika pieteikts, ka jāuzmanās, jo, kad ābolus izņem ārā, tie ir dikti karsti. Bet pirksti tā vien niezēja nogaršot, kā rezultātā tika apsvilināta mēle. Taču auksti ceptie āboli nav gardi! Tad tie sakrīt kā vecas pļockas. Man vislabāk garšo ar pāri pārbērtu cukuru, bet esmu ēdusi gan ar saldējumu, gan putukrējumu (ja bija!), gan dažādām mērcēm."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!