Biezpiena pončiki jeb, kā latviski būtu pareizi dēvēt, biezpiena virtuļi ieņem godalgotu vietu disciplīnā "Bērnības un bezrūpības garša". Vecāki laimīgi, ka bērniem iemānījuši biezpienu, bērni sajūsmā laiza pūdercukuru un ēd spīdīgām mutēm eļļā vārītu bumbuli.
Manā bērnībā bija viens konkrēts katls, kura izvilkšanu no plaukta un nolikšanu uz plīts es atpazinu gluži kā kaķis, kurš dzird, kad tiek atvērta konservu kārba. Skaņa solīja baudu! Saldu baudu, ēdamu, līdz vaigi un pirksti spīd no taukiem. Tā katla skaņa nozīmēja, ka būs našķēšanās. Katla nocelšanai bija trīs skaņas, gluži kā kārumiem kas tur tika gatavoti.
Tikpat labi šī skaņa varēja nozīmēt ro – zī –tes vai ža – ga – ri –ņi , pēdējam gan ir četras zilbes, bet manās ausīs tas skanēja kā žaga– ri – ņi. Visus uzskaitītos gardumus bija jāvāra katlā, karstos taukos.
Ja es pievērstu uzmanību ne tikai skaņai, tad būtu pamanījusi sakritību, ka pončiki tiek gatavoti laikā, kad ledusskapī sāk sagurt biezpiens. Un vēl es būtu pamanījusi, ka pončiku sezona ir no agra pavasara līdz vēlai ziemai, jo laukos govis tika “aizlaistas ciet” un netika slauktas, līdz atnesās jeb laida pasaulē teliņu. Tad bija piena upes, bet no tām – biezpiens, krējums un sviests.
Pončiki bija gardi, gardāki par biezpiena pankūkām, bet tika gatavoti reti un apēdās ātri. Mans sapnis bija, ka mazās bumbiņas tiek pievārītas tik daudz, ka pilna ir lielā mutes bļoda, nevis tikai zupas bļoda, kas, atļaušos piezīmēt, arī nebija maza, vismaz trīs litri.
Ome sataisīja mīklā bļodu, ar šova elementiem. Manā izpratnē paņēma miltus, paņēma ūdeni un uztaisīja putas. Tas tik bija cirka numurs! Ome bija burve! Vēlāk atklājās, ka tā ir soda un etiķis, lai pončiki mīkstāki un smuki piepūstos. Dzēstā soda, ja gribu būt precīza. Ome no mīklas zibenīgi savēla bumbiņas, ko iemeta taukos. Kamēr pirmā porcija vārījās, tapa nākamā, bet es trinos un gaidīju, kad dabūšu pončiku. Apdedzināt mēli bija tradīcija – sagaidīt, līdz atdziest, taču nespēju!
Tagad esmu liela un pončikus gatavoju retāk nekā ome, jo daru to eļļā un man nepatīk karstās eļļas smarža, ar ko piesūcas virtuve. Mana nākotnes apņemšanās ir dabūt cūku taukus un iegūt autentiskākus pončikus.
Nogaršot pirmo un karsto pončiku gan saglabājusies nemainīgi!
Sastāvdaļas
Pagatavošana
Citronam norīvē miziņu.
Olas saputo ar cukuru, citrona miziņām un vaniļu.
Pievieno biezpienu, visu izmaisa. Ja biezpiens graudains, tad pirms pievienošanas sablendē.
Piesijā miltus un cepamo pulveri.
No sodas un etiķa pagatavo dzēsto sodu. Etiķi pielej sodai, ļauj uzputot un pielej mīklai. Šo soli var arī apiet un pievienot mīklai tikai sodu, bet dzēstā soda dos lielāku pufīgumu.
Uzvelk vienreizējos virtuves cimdus vai saslapina plaukstas un ripina apaļas bumbiņas.
Uzkarsē eļļu. Pirms mest iekšā bumbiņu, iemet mazu mīklas gabaliņu, ja tas čurkst un dejo eļļā, tad var sākt vārīšanu.
Pa porcijām liek iekšā bumbiņas, izvāra tās zeltaini brūnas. Atkarībā no bumbiņu lieluma tās ir 7– 10 minūtes vienai porcijai.
Uz virtuves dēlīša uzklāj papīra virtuves dvieli, kur pončikiem notecināt lieko eļļu.
Ar putu karoti makšķerē ārā pončikus un liek uz dvieļa.
Nosusinātos pončikus liek bļodā un pārber ar pūdercukuru.
Pončiki vislabāk garšo silti. Ja virtuļi atdzisuši, tos pirms apēšanas ieteicams pasildīt cepeškrāsnī. Taču gardi ir arī auksti! Nekāda vaina, tikai tad klāt prasās kāda karote ievārījuma!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!