Ko latvietis ēda senāk. Trešais stāsts – gaļa, zivis, sēnes un savvaļas augi  (11)

Trešais stāsts būs par to, kā latvieši sēnes kartupeļu spaiņos ar nēšiem no meža nesa, kā cūku kāva un kā pienā zivju zupu vārīja.

Nozīmīga Latvijas iedzīvotāju uztura sastāvdaļa bija mājlopu gaļa un tauki. Īpaši ziemā, kad nebija piena, gaļas un tauki bija galvenais pavalgs. Senči lopus vienmēr kāva rudeņos, jo ziemā tos bija grūti izbarot. Ap Miķeļiem (29. septembrī) kāva aitas, uz Mārtiņiem (10. novembrī) – cūkas.

Iecienītākā bija cūkgaļa – jo taukāka, jo labāka. Cūkas audzēja gandrīz bez izņēmuma katrās mājās – gan pārtikušie, gan nabadzīgie. Gaļa bija sātīgākā un visaugstāk vērtētā zemnieku uztura daļa. Lielāko gaļas daļu sagatavoja aizdaram visam gadam – sālīja un žāvēja.

Nobarotās cūkas kāva rudenī – pa trim, četrām uzreiz. Cūkas kaušanu, tāpat kā sadalīšanu, vajadzēja mācēt. Dalītājam bija jāzina, kā atdala galvu, kā izņem, sadala (vēlāk arī iztīra) un sagriež iekšas, kur šķeļ pušu mugurkaulu, atdala kājas. Labākais gabals vienmēr pie visiem dzīvniekiem skaitījās "pakaļšķiņķis", tad priekšējie šķiņķi un mugurkauls, tad jau ribas, kakls, kājas un galva.

Gaļas gabalus iesālīja – lika lielās mucās kārtām un vidū sāli. Gaļai virsū uzlika slogu – mazus dēlīšus, apsēja ar drēbi un nosedza ar nātrēm, tad "negāja klāt neviena kustoņa". Gaļu sālīja divas reizes – pēc pirmās reizes gaļu izņēma, sārto sulu, kas sasūkusies no gaļas, nolēja, tad sasālīja ar sausu sāli otrreiz. Ja gaļa bija labi sasālīta, tā varēja stāvēt 2 – 3 gadus.

Lasot tālāk uzzināsi dažādus veidus, kā senči bija iemanījušies pagatavot gaļu, zivis, kādi bija viņu sēņošanas paradumi un prasmes izmantot savvaļas augus ēdienkartes dažādošanai.