Klapkalnciema pēdējie karognesēji. Zvejniekmeita Kristīne Eglīte par ģimenes rūpalu trešajā paaudzē

Pirms gada, kad gluži nejauši tikāmies Āgenskalna andeles placī, sarunājām, ka vajadzētu atrast kādu brīvāku brīdi starp darbiem, lai aprunātos par zivju gatavošanas knifiem un receptēm, kuru Kristīnei ir iekrājies pārpārēm. Tolaik vēl nenojautām, ka nākamā gada pavasarī, kad notiks saruna, dzīvē jau būs noticis pavisam negaidīts pavērsiens.

Kad pērn tikāmies, nekas vēl neliecināja par krīzi. Šobrīd šķiet, ka dzīvojam jau pavisam citā pasaulē. Kā krīze ietekmējusi jūsu ģimenes uzņēmumu?

Nedaudz jau ir, bet, tā kā mēs esam tikai divos mazos tirdziņos – Čiekurkalnā un Āgenskalnā – un, paldies Dievam, neņēmām klāt neko jaunu, tad mums viss ir kaut cik normāli, jo ēst jau cilvēki grib. Es teiktu, ka pat vairāk nekā ikdienā.

Vai jaunā pasaules kārtība ir atstājusi iespaidu arī uz cilvēku iepirkšanās paradumiem?
Šobrīd vēl ne, bet to mēs redzēsim vēlāk. Ir ļoti grūti kaut ko paredzēt uz priekšu, bet, es domāju, ja būs jāsēž karantīnā vēl kādas pāris nedēļas, tad noteikti kaut kas mainīsies. Turamies uz pastāvīgajiem klientiem, kuru uzticību esam iemantojuši, – tas mums ir liels pluss, bet jaunus klāt nākam es tā īpaši neredzu.

Cik sen Eglīšu ģimene nodarbojas ar zvejniecību?

Esam zvejnieki jau trešajā paaudzē. Arī šodien pat tēvs Dzintars ar manu brāli Kasparu bija zvejā. Dzīvojam pie jūras, tāpēc zvejots ir vienmēr. Tā kā paaudzēs tas viss ir gājis un ir asinīs, mēs ar brāli 2005. gadā izdomājām nodibināt uzņēmumu, sākām braukt pa tirdziņiem, un tā tā lieta aizgāja. Iesaistīta ir visa ģimene – tēvs, mamma, brālis, māsa un es. Nu jau arī brāļadēls piepalīdz, iet līdzi jurā, kad nepieciešams. 

Atceros, ka jaunībā es par šo rūpalu teicu “nekad dzīvē”, bet, redz, kā ir sanācis. Tas ir mans, un viss! Man neviens nav mācījis, kā zivs jāfilē vai kā asakas jālupina nost. Tā ir lieta, ko es vienkārši saprotu.

Ar lauksaimniecību piekrastē ir švaki nodarboties, jo te ir balta smilts. Agrāk katram bija laiva un visi gāja jūrā, tā ir šejienes dzīves neatņemama sastāvdaļa. Nu esam palikuši pēdējie “karognesēji”, kas Klapkalnciemā vēl nodarbojas ar komerczveju, bet nu tas ir supermazs ciematiņš. Oficiāli pēc statistikas iedzīvotāju ir vairāk, bet ziemā mēs te esam kādi 65.

Mans tēvs gāja jūrā jau padomju laikā, kad vēl bija zvejnieku kolhozi. Viņš savos septiņdesmit gados joprojām ir pilnīgi traks uz zveju. Pagājušais gads bija drausmīgi slikts ar lomiem, šis arī nav diži labāks, tad nu tēvs prātoja, ka vajadzētu tam visam mest mieru, ņemt mazāku licenci, jo mēs esam komerczvejnieki, bet es viņam pateicu: “Tu taču kodīsi elkoņos pēc diviem gadiem, kad citi ies jūrā un mēs ne.” Tā tas arī būtu. Tas ir dzīves stils, nav tādu bijušo zvejnieku, vakar pat tēvs man saka: “Ei, reku vējš mainās.” Mums pat nebija plānots zvejā iet, bet skatos – šis jau nes vanniņu, liek tīklus, jau lēzē vannās. Es prasu: “Ko tu darīsi? Iesi uz reņģi?” Viņš man saka: “Nu ja, varbūt nebūs tāds vējš.” Un tā arī bija, pieredze un iekšējā sajūta nepievīla! Tēvam ir pieraksti – padsmit gadu garumā viņš katru dienu fiksē, kāds ir laiks, ko ir nozvejojis. Viss ir saglabāts vēsturei.

Ko tad saka pieraksti – zivju jūrā ir vairāk vai mazāk?

Lomi ir kritušies, ļoti kritušies, jo, pirmkārt, ziemas mums vairs nav. Šogad, piemēram, reņģe ir ļoti vāja, viņa neēd, jo, ja nav auksts, tad viņa uzskata, ka nevajag uzbaroties. Mēs pat nemaz nekūpinām, jo man, atklāti sakot, ir kauns kūpināt tādu reņģi, jo es zinu, kādai viņai būtu jāizskatās. Cepšanai der, ir gana smuka, bet nokūpinot paliek tikai kauli un āda.

Ir vērojamas izmaiņas arī zivju populācijā?