Tulkotājas Silvijas Brices fokačas recepte, kas nedrīkst pazust neparko un nemūžam

Itāļu gardā, vieglā un aromātiskā maize focaccia ir neraudzētas mīklas maize, ko cep olīveļļā. Nosaukums "focaccia" radies no latīņu vārda "fokuss" – nabadzīgu itāļu zvejnieku ģimenēs šī maize izsenis cepta uz karstiem akmeņiem vai karstos pavarda pelnos, un pavards, kā zināms, ir mājas galvenā vieta un visas ģimenes fokuss.

Fokaču uzskata par picas vecmāmiņu – tā ir apmēram 2000 gadu vecāka par pitas maizi, ar ko sācies picas uzvaras gājiens. Savā ziņā fokača un pica ir līdzīgas. Ja sākotnēji fokačas recepte bijusi pavisam īsa un ar sauju melno olīvu, kas iejauktas mīklā, bijis gana, tagad fokaču bieži rotā ar ko vien vēlas, iecepot tajā arī dārzeņus, augus, mīkstu sieru, augļus, pat sēnes. Lielākā fokačas un picas atšķirība, iespējams, ir tā, ka fokača ir liesāka, vieglāka, to rotā ar viegli sagremojamām lietām, kamēr uz picas bieži vien liek arī sātīgākas un smagnējākas sastāvdaļas.

Fokačai ir simtiem variāciju. Sākot no klasiskākiem risinājumiem, kuru pamatā it olīveļļa, melnās olīvas un rozmarīns, līdz pat receptēm, kurās piedalās medus, olas, rozīnes, apelsīni, citroni… Kā mums katram ir zināma viena labākā un izcilākā rabarbermaizes recepte, tā katrā kārtīgā itāļu mājā ir sava, paaudzēs mantota, fokačas recpete. Cik recepšu – tik stāstu, tik sirsnīgu pulcēšanos, tik garšīgu mirkļu kopā. Skaisti, vai ne?

Tulkotāja Silvija Brice, kuras vārds ir kvalitātes zīme ne tikai literatūrā vien, dalās ar savu fokačas stāstu.

"Itālija man ir ļoti mīļa, es pat iemācījos itāļu valodu aiz tīrās mīlestības un bez īpaša praktiska pielietojuma; nu tad – kas tur ko necept fokaču!

Olīvmaize jeb fokača ļoti iegaršojās jau pēc pirmā cepiena. Recepte glabājas kā vecos laikos, uz nodriskātas lapiņas, kura nedrīkst pazust neparko un nemūžam.

Es reti cepu maizi un pīrādziņus, tas vienmēr notiek īpašos gadījumos – pīrādziņi ir Jāņu un Ziemassvētku galda rota un mājas smarža. Bet fokaču es pasāku cept, gaidot ciemos divas draudzenes, kuras senāk mēdza ciemoties pie manis divreiz gadā – mūsu kopīgajā dzimšanas dienā un Ziemassvētku laikā. Šī maize bija mans veltījums viņām. Bet pati mīklas gatavošana man ir kā meditācija, tai jānotiek nesteidzīgi, vienatnē, mierā, ļoti rūpīgi. Reiz gan gadījās, ka, gaidot kādu citu ciemiņu, izcepu olīvmaizi bez olīvām, bet tas ir cits stāsts. Steigties nav brīv."

Fakača jācep un jābauda bez steigas!