Bērnībā mēs ne gluži novērtējam savas dzimtas vecāko paaudžu klātesamību. Tas šķita pašsaprotami, ka man ir divas vecmāmiņas – Elizabete Guļevska un Silvija Kukuvasa, un arī vectēvs Pāvels Kukuvass. Otru vectēvu Ludvigu Guļevski, diemžēl, nesatiku, jo viņš pēc izsūtīšanas 1949.gada 25.martā palika zem velēnas Sibīrijas stepē. Esmu bijusi tikai pie viņa kapa kopiņas Omskas apgabala Ļubomirovkas ciemā, kur paps mani aizveda 1989.gadā īsi pirms PSRS sabrukuma.
Mellužos bērnībā dzīvoju kopā ar savu vecvecmammiņu Emīliju Zutis jeb Mimiju viņas mājā Kanālu ielā. Turpat blakus pie sava dēla, mana vectēva, vasarās dzīvoja arī mana otra vecvecmamma Marija Kukuvass un vecvectēvs Femelis Kukuvass, kurus mēs saucām par Bābušku un Ģedušku, jo viņi latviski nerunāja.
Tikai tagad saprotu, cik esmu bijusi neprātīgi bagāts bērns. Starp citu, manus pirmos dzīves gadus dzīva bija arī vecvecvecmamma Jūlija Pīlags. Šo faktu glabā ne tikai dzimtas vēsture, bet arī piecu paaudžu sieviešu fotoattēls no 1970.gada. Bet to bagātību jau novērtē tikai ar gadiem. Kad pašai dēls pieaudzis un no vīra puses jau pieciem mazbērniem esmu „feikā” omīte Diāna.
Bet par recepti. Tomāti katram latvietim mājās ir gandrīz vienmēr. Ja ne siltumnīcā, tad pieliekamajā kambarī jau nu noteikti. Arī sīpols un rupjmaize nav deficīts. Tātad – viss pagatavojams ikdienā arī tad, kad ledusskapī nekā nav. Starp citu, šī recepte ir smeķīga arī vieglajā versijā – ar baltmaizi.
Sastāvdaļas
Pagatavošana
Pagatavošanas procesā ļoti svarīgi ievērot vecvectēva pamatlikumu: sagrieztos tomātus vispirms apkaisīt ar sāli, labi samaisīt un nogaidīt, kamēr sāls no tomātiem izvelk gardo suliņu.
Tad piegriež sīpolu, pievieno tuč tuč piparus un visu bagātīgi salaista ar olīveļļu. Kā Ģeduška teica – tā, lai peld.
Kad olīveļļa labi saēdusies ar tomātu suliņu, met klāt salauzītus grauzdētās rupjmaizes gabaliņus. Esmu mēģinājusi arī griezt ar nazi, bet nav tā garša. Vajag lauzt ar rokām. Un man patīk, ka maizīte salātos ir daudz. Citam varbūt pietiks arī ar vienu šķēli. Katrā ziņā vislabāk izvēlēties Lestenes rudzu ķieģelīti, kas veido vispareizāko kopgaršu. Mums taču katram ir zināms jēdziens – bērnības garša – kad ēdiens smeķē, kā bērnībā ierasts, t.i., – ēdienam ir pareizā jeb īstā garša.
Ēd, kamēr maizīte vēl drusku kraukšķīga, bet jau savilkusies ar gardo olīveļļas un tomātu suliņas sajaukumu.
Ja vēlas, pilnai laimei salātus dekorē ar fetas (noteikti iesaku ņemt "FITAKI original", kam arī ir īstā garša) sieru un bazilika lapiņām. Bet tas nav obligāti. Ļoti labi garšo arī bez tiem.
Καλή όρεξη (Kalí órexi) – labu apetīti!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
