Ko gan gatavot drēgnā rudenī, ja esi atkarīgs no centrālās apkures, nevis no savas spējas pagriezt radiatora pogu, pielikt malku krāsnī vai iemest granulas katlā? Protams, kaut ko gardu, komfortablu un tādu, kas piesilda virtuvi. Saprotama lieta, ka bērnības laika ēdieni ir topa augšgalā, tādēļ šonedēļ recepte no grāmatas, kas senāka par mani, – 1961. gadā izdotā "Mājturība". Grāmata ar 724 lappusēm. Uzreiz gribu piebilst, ka receptēm jeb ēdienu gatavošanai atvēlēta lielākā daļa grāmatas, bet tur var atrast arī padomus par zīdaiņu kopšanu, bērnu audzināšanu, dārzkopību, rokdarbiem, apģērba kopšanu un dzīvokļa iekārtošanu.
Ko lai saka – viss iet uz apli! Šo grāmatu droši var pārizdot vēlreiz, un aizies uz urrā!
Te ir gan zero waste pamatprincipi un ieteikumi, kā ietaupīt un neko nelaist zudībā, kā kopt apģērbu, lai ilgi kalpo – pat pamācīts, kā pareizi gludināt! Pēc šīs grāmatas krustdūrienā pratīs šūt pat tas, kas šķietami top nemāk. Bērnu audzināšanas sadaļa vispār ir tīrs Montesori – pašgatavotas koka mašīnītes no atgriezumiem, diegu spolīte kā vilciņš vai svečturis, dāvanas no bērza tāss, skaistas cepures svētkiem. Vārdu sakot, "Pinterests" vienkārši var nervozi grauzt nagus, šo redzot!
Taču stāsts ir par receptēm, nevis tāšu grāmatzīmi, tādēļ iepazīstos ar recepšu sadaļu un riju siekalas. Gribas visu! Jā, šo gatavoja viena ome, šo – otra, bet šo parasti servēja kāzās. Ir arī ola bez čaumalām – tik modīga tagad, bet tolaik – viens no gatavošanas veidiem, ko pasniedz ar vārītiem dārzeņiem un mērcēm – krējuma, mārrutku, sinepju vai tomātu. Nekāds tur franču grauzdiņš un Holandes mērce, ja!
Viss, izņemot olas, gramos, pat piens un krējums! Vienīgais, kas ir nekonkrēts, ir sastāvdaļas pārkaisīšanai un cepšanai.
Mana izvēle krīt uz ābolu kronīšiem, jo uz palodzes savu gatavošanas kārtu gaida āboli, kas lēnām kļūst par drozofilu pastaigu vietu. Recepte gan satur bīstamu elementu – vārīšanu karstos taukos. Es nolemju to aizstāt ar eļļu, lai vēlāk secinātu – nav tas labākais lēmums. Viss dzīvoklis smaržo kā virtuļu bode vai kebabnīca! Atminos, ka bērnībā omīte gatavoja žagariņus un pončikus cūku taukos. Pēc gatavošanas izkāsa podā un nolika vēsumā līdz nākamajai reizei. Eļļu, kā zināms, nav vēlams izmantot atkārtoti – ne garšas kvalitātes ziņā, nedz domājot par veselību. Eh, vajadzēja tomēr tos cūku taukus pameklēt!
::recepte::
Ābolus nomizo, izņem serdi.
Sagriež 0,5– 1 cm biezās ripiņās un pārkaisa ar cukuru.
Olu baltumu atdala no dzeltenuma un saputo stingrās putās.
Dzeltenumu saputo ar cukuru un sāli.
Pievieno pienu, krējumu un miltus. Visu saputo.
Gatavajā masā iecilā olu baltumus.
Lej katlā eļļu un uzkarsē. Temperatūras gatavību var pārbaudīt, iepilinot mīklas piciņu – ja tā sāk čurkstēt, var ķerties pie cepšanas!
Sagatavotajā mīklā iemērc uz dakšiņas uzdurtu ābolu ripiņu un vāra zeltaini brūnu.
Liek notecēties uz papīra virtuves dvieļa, tad kārto traukā, pasniedz karstas, pārkaisītas ar pūdercukuru un kanēli.
::!recepte::
Rezultāts liek atgriezties bērnībā, īpaši tās pūdercukura drumstalas uz kronīšiem. Mans dēls kaut ko tādu ēd pirmo reizi savā dzīvē, jo mājās neko nefritējam, taču pēc pirmā kumosa viņam ir skaidrs viedoklis: "Tas ir tieši tas, kas man vislabāk garšo! Ābolu gardumiņš!"
Jāēd karsts, pazūd momentā un tiek pieprasīts vēl!
Meklējiet plauktos vecās pavārgrāmatas, atrodiet tās uteņos vai mazās labdarības bodītēs – ir tā vērts!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
