Mājās gatavota pasta – laba ideja vai lieka laika šķērdēšana?

Tas notika vēl laikā, kad Latvijā varēja norēķināties latos, daudzi lielveikali vēl pat nebija uzbūvēti un no ārzemēm sāka veikala plauktos parādīties priekšmeti, kas līdz tam tika redzēti tikai ārzemju žurnālos. Saprotama lieta, ka man vajadzēja gan zelta salvešu turētājus, gan siera rīvi. Man vajadzēja arī pastas gatavojamo mašīnu. Man, kura makaronus ēd ar gariem zobiem! Taču es to uzparikti ieraudzīju, un man to vajadzēja. Pāris nedēļas staigāju tai apkārt, pārbaudīju, vai nav nopirkta, un algas dienā pārnesu mājās. Kad es to aparātu saliku kopā un iedarbināju? Šķiet pēc kāda gada, bet man – mājās – bija – MAKARONU TAISĪŠANAS MAŠĪNA!!!!

Apziņa vien par šo gadžetu manā virtuvē lika murrāt un sapņot, kādas tik pastas netaisīšu! Labi, ja gribu būt precīza, tad tur gan bija tikai trīs iespējas – lazanja, "tagliatelle" un spageti. Tas viss ar regulējamiem biezumiem.

Nākamā izmantošanas reize bija darba vajadzībām, kad žurnālā, kur tolaik strādāju vajadzēja atainot ģimenes rosīšanos virtuvē. Bildes bija izcilas – milti pa gaisu, tētis ar bērniem priekšautos un pavāra cepurēs. Ņemšanās uz nebēdu, par vārīšanu un ēšanu gan atmiņas vārgas. Tad pastas gatavošanas ierīce devās apklāties ar putekļiem uz desmit gadiem, tika izvilkta šovasar. Tai iespēju deva mans vecākais dēls, kuram patīk gatavot un eksperimentēt virtuvē. Jā, viņa pasta bija garda!

Visas augšminētās reizes pastai tika izmantoti parastie milti, bet es sev laiku pa laikam atgādināju, ka reiz jānopērk tie īstie itāļu milti un jāpagatavo pasta pēc visiem priekšrakstiem. Tā diena pienāca! Sākās viss ar miltu paciņu. Milti pastai, picai, fokačai un citiem itāļu ēdieniem, vēstīja uzraksts. Taču daudz svarīgāk par to ir meklēt ciparu miltiem. Ja mums ierastajiem kviešu miltiem piešķirts Nr. 550, tad pastai paredzētie numurēti kā 00 tipa milti. Milti pāris nedēļas nostāvēja plauktā un tad nāca piedāvājums no Ragaciema draudzenes Aijas, ka jāsvin novembris un Lāčplēša diena. Mums ar Aiju labi sapas, mēs abas esam par dzīves svinēšanu un baudīšanu. Par vienu tādu afēru – Ragaciema bruta gatavošanu var izlasīt šeit.

Ņemot vērā, ka kompānijā parasti ir vismaz pieci bērni, kuriem visgardākais ēdiens ir cīsiņi, makaroni, cepti kartupeļi un gurķi ar krējumu, skaidrs, ka visvairāk ieinteresēt varēs ar pastas gatavošanu.

Jāpiebilst, ka novembra svinēšanai ir viena milzīga pievienotā vērtība – Aijas krustdēls Voldemārs ir šefpavārs Francijas kalnos un atrodas atvaļinājumā Latvijā. Tas nozīmē, ka par vakariņām varam neiespringt, Voldemārs par visu ir padomājis.

Izdzirdot, ka gribam gatavot arī makaronus, ar šovu un bērniem, Voldemāram iemirdzas acis! Ja, šovs tad šovs, viņš ātri atrod telefonā video, kur franču šefpavārs ( "Tāds franču Remzijs," komentē Voldemārs) Filips Ešebē (Philippe Echebest) gatavo pastu. Lai tad iet šovs ar franču kulinārā šova elementiem!

Sastāvdaļas gaužām vienkāršas – olas, milti, ūdens, sāls un manna. Jā, jā! Manna! Nē, neesam pazuduši tulkojumā, tā tur patiesi vajadzīga! Voldemārs min, ka tas nepieciešams, lai pasta būtu struktūrā stingrāka. Nu, ko, izsijājam miltus, mannu un jaucam kopā ar olām! Brīdinājums! Olas vajag daudz un tikai dzeltenumus, tādēļ ieplānojiet uzcept arī kādu pavlovu, citrona tarti vai vienkārši bezē cepumus. Mīklai pārvēršoties apaļā bumbā, Voldemāram izspiežas sviedru lāses un viņš ļoti intensīvi un ar spēku veido mīklas bumbu. Piesakos talkā pamēģināt! Ak, vai, tur tak ir akmens, ne mīkla. Rupjmaizes mīcīšana, salīdzinājumā ar šo ir tīrā izklaide.

Bērnu pienesums beidzas pie olu iejaukšanas, jo mīklas bumbas velšana ir riktīgi smags darbs. Bumba tiek nolikta ledusskapī atpūsties diennakti. Starp citu, ledusskapis dara brīnumus, jo nākamajā dienā akmens bumba kļuvusi elastīga!

Nolemjam pagatavot pastu arī no parastajiem 550. tipa miltiem. Te jau mīcīšana iet krietni vieglāk.

Kad bumbas atpūtušās, laiks pastas mašīnas uznācienam! Bērni stāv rindā un spiedz! Voldemārs nogriež vienu šķēli, liek lazanjas režīmā. "Gludeklis! Tas ir mīklas gludeklis!" sauc viens no dalībniekiem! Tad, pēc publikas pieprasījuma tiek izrullēti gan spageti, gan "tagliatelle". Arī pieaugušie drūzmējas virtuvē un stāv rindā uz rullēšanu. Tas ir maģiski – skatīties, kā mašīna smukās lentītēs sagriež mīklu. Gluži kā vērot sniegpārslas krītam. Pieaugušajiem ir arī praktisks pielietojums – mašīnas detaļa – skrūve, kas nostiprina mašīnu pie virsmas ir kaut kur noklīdusi, tādēļ vajadzīgs lieks roku pāris, kas notur mašīnu vietā.

No parastajiem miltiem gatavotā pasta nav tik stingra kā itāļu radiniece, bet arī labi turas kopā un neplīst.

Un tad pienāk brīdis, kad pašgatavotā pasta nokļūst katlā un uz šķīvja. Tā pazūd tik ātri, ka nav pat foto piemiņai par šo pasākumu! Garšo kā jau svaigā pasta – labi, bet otrs piegājiens jeb "latviešu pasta nr. 550" garšā atgādina klimpas, kas tiek peldinātas buljonā.

Vai atmaksājas pastu gatavot mājās? Jā, ja mājās ir pastas gatavošanas ierīce, garšo svaiga pasta un patīk rosīties virtuvē. Vērojot, cik ātri un viegli tas padodas Voldemāram, skaidrs ir viens – treniņš, visam vajadzīgs treniņš! Ja es katru dienu taisītu pastu, domāju, ka pēc mēneša man tas būtu tikpat organiski un viegli kā uzvārīt tēju.

Katrā ziņā bērniem šis pasākums ļoti patīk, precīzāk, mašīnas darbināšana. Miltu sajaukšana ar olām lielu sajūsmu neizsauc.

Ja parēķinām naudas izteiksmē, tad svaigo pastu izdevīgāk gatavot mājās, bet jautājums tāds: cik no mums ikdienā mājās vāra svaigu pastu? Visbiežāk tie ir makaroni parastie, kas cenas ziņā krietni lētāki un arī uzglabājas ilgāk! No receptē dotā daudzuma izdodas apmēram puskilograms svaigas pastas, kas izmaksāja apmēram divi eiro, ja neskaita elektrību, kas tika izmantota, makaronus vārot.

Lai jauka kopā būšana un garda pasta!