10 pakaļdzīšanās gadi. Kā tika ķerti Pārlielupes cietuma bēgļi  (2)

"Sacēlām kājās visu republiku, iesaistījām arī ne mazums cilvēku ārzemēs. Darbiniekiem tika izdalīti orientieri, bēgļu portreti bija pie katra staba. Aktivizējām visu aģentūru. Mani nozīmēja par operatīvās meklēšanas grupas vadītāju. Izmeklēšanas vadīšanu uzticēju izmeklētājai Ludmilai Rezņikovai, kurai tika piekomandēti vēl divi izmeklētāji. Tas bija milzīgs darba apjoms, taču mēs samērā ātri izskaitļojām, kuru dēļ bēgšana tika organizēta," atceras Juliuss Anšins, kurš 1994. gadā vadīja LPSR Iekšlietu ministrijas Izmeklēšanas departamenta Izmeklēšanas pārvaldes 3. nodaļu.

Drīzumā zemessargi notvēra pirmos divus bēgļus. Dažu stundu laikā noziedznieki jau bija paguvuši īstenot grupveida izvarošanu, laupīšanu un zādzību, stāsta Anšins. "Tolaik zemessargi arī nebija vienkārši puiši. Nereti Zemessardzē stājās arī personas ar sodāmību, viņi ne vienmēr pamatoti izmantoja ieroci. Zemessargs izšāva, noziedznieks iekrita grāvī, bet šāvējs vienkārši aizbrauca. Kad ar kareivjiem ieradāmies pārbaudīt, grāvī nebija ne līķa, ne asiņu. Šo bēgli notvērām vēlāk. Izrādījās, ka zemessargs pat nebija trāpījis."

Tieši pirms 30 gadiem, 1994. gada jūlijā no Pārlielupes cietuma caur desmit metrus garu tuneli, kas tika rakts divus mēnešus, bez īpašas steigas izlauzās 89 ieslodzītie. Bēgļus pēc tam tvarstīja ilgus gadus. "Delfi" stāsta par Latvijas vēsturē vērienīgāko bēgšanu no cietuma: kā tas notika, kādēļ tas bija iespējams un kādas bija sekas. Trešajā rakstā – par to, kā bēgļu meklēšana ieilga gadu desmitos.

Lasi vēl:

"Delfi" rakstu cikls "Izlaušanās 94" pirmoreiz tika sagatavots un publicēts 2019. gadā. Pēc pieciem gadiem esam atjauninājuši un papildinājuši materiālus un publicējam atkārtoti.