Kā lielā bēgšana 1994. gadā mainīja cietumus Latvijā

Dienesta izmeklēšana ilga apmēram mēnesi. Galu galā Iekšlietu ministrijas Galvenā pārvalde sodīja vairāk nekā divdesmit darbinieku, gan atlaižot no darba, gan pazeminot amatā. Gandrīz tūlīt tika nolemts visās ieslodzījuma vietās pastiprināt kontroli. Cietumos atgriezās restes, taču tas nelīdzēja – drīzumā no Grīvas cietuma aizbēga desmit ieslodzītie.

"Viss bija pilnībā nolaists. Situācija ar personālu – katastrofāla, pilnīgi nepiemērotas apsardzes sistēmas, nekādas normatīvās bāzes. Un tas viss – laikā, kad cietumā valdīja pilnīga patvaļa. Deviņdesmito gadu sākumā, kad uz Latviju sāka braukt Eiropas struktūrvienību pārstāvji, mums nācās cietuma teritorijā likvidēt lokālās zonas. Ieslodzītie vairs nebija ieslēgti savā korpusā un drīkstēja brīvi pārvietoties pa visu zonu. Latvija sevi pozicionēja kā demokrātisku valsti, tādēļ arī ieslodzījuma vietām bija jākļūst modernākām un jāpārstāj pildīt represīvās funkcijas," pirms pieciem gadiem "Delfi" stāstīja toreizējā Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniece Ilona Spure.

Tieši pirms 30 gadiem, 1994. gada jūlijā no Pārlielupes cietuma caur desmit metrus garu tuneli, kas tika rakts divus mēnešus, bez īpašas steigas izlauzās 89 ieslodzītie. Bēgļus pēc tam tvarstīja ilgus gadus. "Delfi" stāsta par Latvijas vēsturē vērienīgāko bēgšanu no cietuma: kā tas notika, kādēļ tas bija iespējams un kādas bija sekas.

Lasi vēl:

"Delfi" rakstu cikls "Izlaušanās 94" pirmoreiz tika sagatavots un publicēts 2019. gadā. Pēc pieciem gadiem esam atjauninājuši un papildinājuši materiālus un publicējam atkārtoti.