Vladimirs Iļjins ir mācītājs, kaut vēl pirms dažiem gadiem nevienam pat prātā nevarēja ienākt doma, ka viņa liktenis iekārtosies tieši šādi. Pirmoreiz cietumā Vladimirs nonāca 18 gadu vecumā. Uz viņa pleciem – izciesti četri brīvības atņemšanas sodi un desmitiem gadu ilga narkomāna ikdiena. 1994. gadā Iļjins bija Pārlielupes cietumā un viņam bija visas iespējas piedalīties slavenajā bēgšanā. Taču pēdējā mirklī vīrietis pārdomājis.
Vladimirs uzauga parastā padomju ģimenē: mamma strādāja rūpnīcā, tēvs – šoferis tālbraucējs. Puisis nodarbojās ar boksu, piedalījās sacensībās. "Attiecības ar tēvu bija briesmīgas. Gribēju, lai viņš vairāk piedalītos manā dzīvē. Pats kļuvu par tēvu 17 gadu vecumā, bija jābaro ģimene. Negribēju iet uz rūpnīcu un vergot, un pēc tam knapi dzīvs atgriezties mājās. Redzēju, kā dzīvo mani vecāki, un domāju – tas ir neprāts, es tā negribu. Kad Padomju Savienība sagruva, sports nevienam vairs nebija vajadzīgs. Visi meklēja, ko darīt, kā nopelnīt. Parādījās daudz iespēju, ne visas bija likumīgas. Toties peļņa gan – viegla un ātra."
Galu galā Vladimirs izlēma aplaupīt autofurgonu ar šprotēm. "Iznāca mašīnas saimnieks ar gāzes pistoli, iešāva man sejā. Es viņu piekāvu, bet pēc kāda laika mani izsekoja un aizturēja," atceras vīrietis. 18 gadu vecumā Vladimiru notiesāja par bruņotu uzbrukumu laupīšanas nolūkos, viņam piesprieda četru gadu brīvības atņemšanas sodu. "Mammai tas bija šoks, kaut gan tolaik jebkurš tur varēja nonākt. Arī tēvs ļoti pārdzīvoja. Es aplaupīju cilvēku, kuru viņš pazina. Teica: "Es taču arī ar to nodarbojos. Un ja nu viņa vietā būtu bijis es?!""
Vispirms Vladimiru nosūtīja uz Rīgas Centrālcietumu. "Skaidrs, ka tam nevar sagatavoties. Cietums bija nestabils – Latvija kļuvusi neatkarīga, neskaidrību bija daudz un visiem: administrācijai, policijai, pašiem ieslodzītajiem. Visi staigāja, bija daudz narkotiku, alkohola, nemitīgi kautiņi, slepkavības. Cilvēks, kas pirmoreiz tur nonācis, saprot, ka viņam nāksies kaut kā izdzīvot. Centrālcietumā bija cilvēki, kas sēdēja "labi". Viņi man klāstīja: "Nepazaudē savu cilvēcīgumu, šajā sistēmā apmaldīties ir ļoti vienkārši." Sadzirdēju, liku aiz auss un nolēmu, ka centīšos."
Izlaušanās '94
Tieši pirms 30 gadiem, 1994. gada jūlijā no Pārlielupes cietuma caur desmit metrus garu tuneli, kas tika rakts divus mēnešus, bez īpašas steigas izlauzās 89 ieslodzītie. Bēgļus pēc tam tvarstīja ilgus gadus. "Delfi" stāsta par Latvijas vēsturē vērienīgāko bēgšanu no cietuma: kā tas notika, kādēļ tas bija iespējams un kādas bija sekas.
Lasi vēl:
"Delfi" rakstu cikls "Izlaušanās 94" pirmoreiz tika sagatavots un publicēts 2019. gadā. Pēc pieciem gadiem esam atjauninājuši un papildinājuši materiālus un publicējam atkārtoti.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
