paelja
Foto: Shutterstock
Paelja nav paredzēta ēšanai vienatnē – spāņi šo ēdienu tradicionāli gatavo brīvdienās un svētkos, kad pie lielā pusdienu galda tiekas visa ģimene. Arī teju visās Spānijas kafejnīcās un restorānos paelju var pasūtīt vien tad, ja to ēdīs vismaz divas personas. Romantiski, vai ne? Mūsuprāt paelja ir gluži kā radīta, lai ar to Visu mīlētāju dienā palutinātu savu sirdsāķīti, tādēļ skaidrosim, kā radies šis Spānijas virtuves atpazīstamākais ēdiens un kas jāņem vērā, lai paelju pagatavotu mājās.

Kaut ir dažādas versijas, kā radusies paelja, neapstrīdams fakts ir un paliek tas, ka šī leģendārā spāņu virtuves ēdiena dzimtene ir Valensija – Spānijas province, kas atrodas Vidusjūras krastā, uz dienvidiem no Katalonijas. "Paella" – tā Valensijā dēvē visu veidu katlus, tostarp arī īpašus traukus paeljas pagatavošanai, savukārt citos Spānijas reģionos paeljas pannas mēdz saukt par "paellera".

Jau 9. gadsimtā mauri ieviesa rīsu audzēšanu Valensijas tuvumā, un arī šodien šis reģions ir Spānijas rīsu "klēts". Kā jau daudzi ēdieni, kas mūsdienās sasnieguši delikateses statusu, arī paelja iesākumā radās kā nabagu ēdiens, vietējiem strādniekiem sajaucot rīsus ar visu, kas bija pie rokas – vistu, trusi, gliemežiem un pupām. To visu apcepa eļļā un pasniedza kā ikdienišķu maltīti, nenojaušot ka kaut kad tālā nākotnē paelja tiks dēvēta par Spānijas virtuves vizītkarti.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!