Smalki kapāts un ar burkāniem. Vilītes rasols

Manā failā rasols ir svētku ēdiens. Tam ir savs pamatojums – laukos, kur darbs dzen darbu, pavadīt laiku virtuvē vajag pēc iespējas mazāk. Te der tikai ātri pagatavojamas ēdmaņas. Vai arī tādas, kas var sutināties cepeškrāsnī vai katlā. Rasols šajā kategorijā neierakstās – tas pieprasa nedalītu gatavotāja laiku. Vispirms izvārīt kartupeļus, olas un burkānus, tad atdzesēt un smalki sakapāt. Pēdējais ir visdarbietilpīgākais, ja vēlies smalki kapātu rasolu.

Manā ģimenē rasola gatavošana tika dalīta uz pusēm starp omi un tēti. Ome deva rīkojumus, bet znots izpildīja. Viņš bija atbildīgs par kapāšanu, jo to darīja ar lielu rūpību un precizitāti līdz milimetram. Man ir aizdomas, ka viņam acs tīklenē bija kāds mērinstruments, jo kartupeļi bija sakapāti līdz zaļo zirnīšu izmēram. Brīdī, kad viss bija sakapāts, tad ome pielika punktu, sajaucot ar mērci. Tad rasols bija gatavs doties uz auksto skapi porūzī, kur bija ledusskapja cienīga temperatūra. Jāpiebilst, ka rasols tika taisīts uz Ziemassvētkiem un māsas dzimšanas dienu novembrī.

Mūsmāju rasolī sastāvdaļas mēdza mainīties, bet vienīgais, kas palika, bija olas un kartupeļi. Dažreiz tur nokļuva siļķe, dažreiz gaļa, ja vecākiem bija komandējums uz Rīgu, tad rasolā nokļuva pat doktordesa. Taču, kad pagasta bodē, kur pārdevēja bija omes draudzenes meita, nokļuva "Globuss" kompoti un zirnīši, tad mums tika atliktas pāris kārbas . Tas bieži notika jau vasarā un tika glabāti kā Svētais grāls. Cerības, ka mēs ar māsu varētu ēst karotēm, tāpat nepiepildījās. "Ejiet zaļbarībā, tur ir zirņi!" gar mājas robežu kolhozs bija iesējis zaļbarību lopiem, kas bija bagātināta ar auzām un zirņiem.

Tolaik neatceros, ka par rasolu būtu notikušas tik asas diskusijas kā tagad. Tiesa, agrāk nebija arī sociālo tīklu. Lasot par rosolu vai rasolu un, kā to pareizi saukt, kā arī kvēlus disputus par to, kam jābūt bļodā, smīkņāju, jo šķita, ka uz mani tas īsti neattiecas. Katrs tak var likt, ko grib, tāpēc jau tas ir rasols, bet pēc vienas diskusijas sapratu, ka arī man ir savas sarkanās rasola līnijas, ābols, sīpoli un selerija – šiem draudziņiem nav vietas salātu salātos! Un tagad variet mani nomētāt ar vārītiem burkāniem! Jo šiem slaidajiem skaistuļiem gan jābūt bļodā – gan krāsas, gan garšas dēļ. Protams, var nelikt burkānus, bet tad tādi vācu "Kartofelsalat" vien sanāk.

Visracionālāk ir rasolam ierēķināt divas dienas. Vienā vakarā (vai rītā) izvāra visu, kas vārāms, nākamajā dienā, kad viss atdzisis, sākt kapāt un maisīt.

Burkānus vari nepievienot, galvenais, lai ir mīlestība!