Gruzijas virtuve ir tik daudzveidīga, ka paēdis būs kā vegāns, tā visēdājs. Sastāvdaļas un pagatavošana ir vienkāršāka par vienkāršu, bet garša – ak, Kungs, garša ir satriecoša! Vienalga, vai tas ir sautējums, zupa vai salāti, Gruzijas virtuve neliks vilties.
Īsti pat nezinu vai šī grāmata piedienas izaicinājumam – katru nedēļu gatavot vienu recepti no grāmatas, jo 2012. gada "Jāņa Rozes apgāds" paspārnē nodrukātā pavārgrāmata "Gruzīnu receptes" ir viena no visbiežāk izmantotām grāmatām manā virtuvē. Pirms sāku gatavot, nācās ilgi pārlapot, lai atrastu recepti, ko neesmu izmēģinājusi. Esmu pārliecināta gruzofīle – tā es saucu sevi un visus tos cilvēkus, kam Gruzija sirdī un, kuriem izdzirdot vārdu Gruzija sejā parādās saldsērīgi glups smaids un acis sapņaini iemirdzas. Ja man piedāvātu te un tūlīt braukt uz kādu valsti ceļojumā, tad tā būtu Gruzija. Pirms desmit gadiem tur biju un gribu to atkārtot. Domāju, ka liela nozīme bija tam, ka nebiju parastā "tūristiņā", bet dzīvoju pie jaunatrastiem un ieteiktiem draugiem, kuri gruzīnu viesmīlību nodemonstrēja visā krāšņumā, tāpat kā savu virtuvi.
Iespējams, ka man gruzīnu virtuve šķiet visgardākā, jo tur nežēlo kinzu – garšaugu, ko citi savā šķīvi negrib redzēt un apgalvo, ka tā garšo pēc ziepēm. Iespējams, ka gruzīnu virtuve mani sajūsmina arī ar pasniegšanas veidu – galdam jābūt noklātam tā, ka nav brīvas vietas. Katrs ņem, cik grib un spēj! Un tukšs šķīvis Gruzijā nav uzslava saimniecei, bet trauksmes signāls, ka ir pietrūcis! Tādēļ, kad esat Gruzijā – atstājat šķīvi pusizēstu!
Vēl viena lieta, ko novēroju Gruzijā – tur tiek savienotas šķietami nesavienojamas lietas, piemēram baltvīns, aličas, estragons un gaļa, bet rezultāts ir tāds, ka grūti šķīvi atstāt pustukšu. Vēl Gruzijas virtuve nav tā vizuāli glītākā, jo bieži ēdiens ir samačkāts, sasautēts un sasautēts tā, ka izskatās neapetītlīgi, piemēram čakapuli (teļa gaļa ar plūmēm), bet tā garša! Tā garša! Tā ir katras karotes vērta.
Ar gudru ziņu šo grāmatu esmu uzdāvinājusi arī draudzenei Guntai, jo jau kādu piekto vasaru, kad tomātu ražas laikā esmu laukos, grāmata ir palikusi Rīgā un es viņai zvanu un lūdzu pārbildēt sacebeli recepti. Tā ir tomātu mērce pēc gruzīnu receptes. Ko es te tā pieticīgi stāstu, tā ir labāka kā tomātu mērce!
Izaicinājuma recepte šoreiz ir gurķu un tomātu salāti ar valriekstiem. Gluži tāpat kā kinzu, tā arī valriekstus gruzīni izmanto dāsni. Un šo ir vērts nošpikot!
Sastāvdaļas
Pagatavošana
Gurķus nomizo un sagriež šķēlītes. Tomātus sagriež daiviņās.
Garšaugus sasmalcina.
Sīpolus nomizo, pārgriež uz pusēm un sašķēlē plānās šķēlītēs.
Valriekstus samaļ un sablendē līdz iegūst pesto cienīgu masu.
Dārzeņus samaisa ar valriekstu pastu, garšaugiem un sīpoliem.
Pievieno sāli un vīna etiķi. Izmaisa vēlreiz.
Ja gribas pikantāku garšu, tad pasniedz ar čili pipariem.
Jau kapājot garšaugus (es receptē norādītos pētersīļus aizstāju ar kinzu), griežot tomātus un maļot valriekstus, aromāts lika atcerēties Gruziju. Pagatavotiem salātiem bija Gruzijas garša. Tie garšoja gluži tāpat kā vīndara pagalmā baudītie! Jā, zinu, es neesmu adekvāta, kad tiek runāts par Gruzijas virtuvi, bet šie salāti ir tā vērti, lai tos pagatavotu ne vienreiz vien. Es patiešām nesaprotu, kāpēc deviņu gadu laikā es to nebiju izdarījusi!
Samaltie valrieksti veido pesto cienīgu struktūru un iegaršina tomātus un gurķus. Lieliska alternatīva, ja gribas pamainīt latviešu klasiku – tomātus un gurķus ar krējumu un dillēm.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
