"Pacel maizīti un nobučo," tā man teica omīte, ja kādreiz kāds maizes gabaliņš nokrita zemē. Viņa man iemācīja cienīt maizi un darbu, jo bez viena nebūtu otra. Maizītes pacelšana no zemes un bučas uzspiešana bija kā paldies visiem, kuri graudus iesējuši, labību nokūluši, miltos samaluši, mājās atveduši, maizi izmīcījuši un krāsnī izcepuši. Mans foto albums glabā mazu bildīti, kur es esmu nepilnu gadu veca, sēžu omei klēpī un mīcu maizi. O, jā, maizes abra ar tur esošo mīklu ir īsts bērnu magnēts visos laikos. Tā tekstūra, tā smarža un apziņa, ka esi piedalījies maizes cepšanā!
Mani mazie bērni laukos cepto rupjmaizi sauc par kukulīti un trinas apkārt savai vecmāmiņai, manai mammai, prasot: "Kad cepsim kukulīti? Vai šodien cepsim kukulīti!" Puika sēžas virsū savam braucamajam un dodas saplūkt zaļās (ja cepšana notiek vasarā) "vislielākās, visskaistākās" kļavu lapas vai arī groziņā salasa dzeltenās un sārtās rudens lapas. Absolūts "zero waste", turklāt izveido skaistu rakstu uz kukulīša apakšas. Saprotama lieta, ka kļavu lapas var aizstāt arī ar visparastāko cepamo papīru, kas samērcēts ūdenī, bet tad maize zaudēs daļu šarma.
Kļavu lapas tiek vāktas gan vasarā, gan rudenī un vērtas garā diegā, lai ziemā tās atdzīvinātu, izmērcējot ūdenī, un liktu uz tām maizi. Ja nav ne papīra, ne kļavu lapu, var izlīdzēties ar kāpostu lapām, arī ļoti labs cepamais papīrs.
"Lazdiņu" mājās maize cepta vienmēr. Mana omīte Anna te bija ienācēja, saimniekdēla Jāņa sieva, un maizes cepšanā galvenā atbildīgā bija vīramāte. Anna pielāgojās viņas cepšanas tradīcijām un neieviesa nekādas savas, no tēva mājām mantotās, ieražas. Arī ieraugs jeb abrkasis (sakasnītis) Annu jau gaidīja "Lazdiņu" mājās. Katru reizi pēc maizes cepšanas tas tika ielikts bļodā vai traukā ar vāku un nolikts vēsumā līdz nākošajai cepšanas reizei. Tā no reizes uz reizi un līdz pat šodienai. Neatceros, ka ome vai mamma būtu taisījušas ieraugu no jauna.
Skolas ēdnīcā nebeidzu brīnīties, kāpēc pusdienās tiek servēta "cūku maize", es taču neesmu nekāds ruksis!
Loģiski, ka maizes recepti mutvārdos ome nodeva savai meitai – manai mammai. Mani, kad jau biju pusaudze, viņa aicināja talkā pie mīcīšanas, jo tur vajadzēja lielu spēku. Nevienā sporta stundā, siena pļavā vai siena mīdīšanā es nebiju tā nosvīdusi kā mīcot maizi. Riktīgs fitness! "Kad kleita līp pie muguras, bet mīkla atlec no rokām, tad ir gatavs," viņa teica. Vēl viena pazīme, ka tūlīt maize būs samīcīta bija, skaņas, ko mīkla izdvesa, tādas kā milzu nopūtas vai, precīzāk sakot, gāzu palaišanas skaņa zirgiem. Pahpah! Paaaah! Puuuuf!
Tagad galvenā maizes cepēja ir mana mamma Alda, jo maizi cep tikai saimnieces, un viņa tāda ir! Trenēties meistarībā un apgūt prasmes es drīkstu tikai ar distanci. Es mammu saprotu, jo ņemšu vēl un sačakarēšu visu pasākumu! Taču, ja vajag "Tasty.lv", tad mamma gatava arī mani palaist pie ruļļiem, pareizāk sakot, pie abras.
Es teiktu, ka vērtīgākais pienesums – jo vairāk maize mīcīta un klapēta, jo labāk izcepas. Proporcijas maizei ir uz aci, vienkārši jājūt ar roku – ir vai nav. Receptē dotās proporcijas ir aptuvenas, tās var mainīties. Piemēram, ieraugs tiek glabāts daudz cietušā Rīgas Porcelāna rūpnīcas kompota bļodā, jo izmērs pareizais. Tāda liela riekšava, izkasīta no abras. Pierūgst pilna bļoda un gaida nākamo cepienu.
Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, daļu ierauga iespundēju puslitra burkā un atvedu savam kolēģim Rihardam, kurš cep saldskābmaizi, tik labu, ka jaunzēlandieši viņu gribēja paturēt sev uz visiem laikiem. Rihardam no simtgadīgā ierauga sanāca trīs saldskābmaizes kukulīši "Ar vēstures garšu," komentēja pats cepējs. Jā, nav jābūt maizes krāsnij, lai ceptu maizi! Der arī parastā cepeškrāsns, kēksa forma un cepamais papīrs. Taču ieraugs gan būs nepieciešams. To vari pagatavot pats, te var izlasīt kā to darīt. Otrs variants ir izklaušināt draugus un paziņas, varbūt kāds ar abrkasi gatavs padalīties. Vēl viens variants ir mest kaunu pie malas un uzzvanīt kādam mājražotājam vai maizes cepējam.
Sastāvdaļas
Pagatavošana
Miltus pirms iejaukšanas izsijā, lai atdalītu miltus no kunkuļiem un piemaisījumiem. Ja milti glabājas vēsumā, dienu pirms cepšanas vajag tos ienest sasildīties.
Taisa iejavu – 1/3 miltu sajauc ar 1/3 karsta ūdens. Vislabāk izmantot ūdeni 40– 60 grādu temperatūrā. Var gatavot arī plaucēto maizi, tad jālej krietni karstāks ūdens – 90 grādu temperatūrā.
Maisa miltu un ūdens putru līdz brīdim, kad vairs nav kunkuļu. Ja nepieciešams, pielej vēl ūdeni.
Miltu putrai pievieno abrkasi, visu kārtīgi sajauc un izsit pa abru.
Iejavu pārkaisa ar miltiem biezā kārtā, apsedz ar dvieli un novieto siltā vietā uz 10 līdz 12 stundām.
Mīklu sāk mīcīt, paralēli pievienojot miltus. Mīca dūšīgi, klapējot un "saboksējot" mīklu. Mīca, līdz kleita pielipusi pie muguras un mīkla atlec no rokām. Tad ir gatavs!
Apkaisa ar miltiem un liek siltumā uzrūgt. Mīklai jāpalielinās uz pusi. Dažreiz tās ir divas, dažreiz trīs stundas. Mīkla gatava, kad tā divreiz palielinājusies un, iespiežot ar pirkstu bedrīti, tā ātri izlīdzinās.
Kad mīkla samīcīta, kurina karstu krāsni. Ogles izjauc pa krāsns klonu, patur 15–20 minūtes, tad izrauš ogles un pelnus ārā. Iesviež krāsnī sāli, pārbaudot karstumu. Ja sāls nobrūnē vienmērīgi, tad gatavs.
Uz lizes uzliek kļavu lapas (var likt arī kāpostu lapas vai visparastāko cepamo papīru), uzkaisa miltus.
Ņem mīklu un ar slapjām rokām veido kukulīšus. Un "šauj" krāsnī iekšā, līdzīgi, kā to dara, cepot picas malkas krāsnī. Uz maizes savelk latviskās zīmes vai vienkārši iespiež punktiņus (tas sevišķi aktuāli, ja talkā ir bērni, kas grib savu kukulīti iezīmēt) Vēlams gar sāniem ievilkt strīpas, lai maize mazāk plīst. Visu mīklu neizcep, abrā atstāj pāris sauju sakasnīša nākamajai reizei.
Krāsnī starp kukuļiem jābūt puskukuļa atstarpei.
Cep apmēram 2 līdz 3 stundas, atkarībā no kukuļu izmēra. Velk ārā, liek uz sola, sasmērē ar ūdeni, apklāj ar linu dvieli un uzklāj segu. Ļauj kukulīšiem atpūsties un atdzist.
Mums katram ģimenē noteikti ir savas tradīcijas un dzimtas recepte. Ja tā piemirsta, vajag šķetināt soli pa solim un to atjaunot! Spēks ir ne tikai zemē, cilvēkos un dziesmās, bet arī ēdienos un receptēs. Kādam tā ir rupjmaize, bet citam mazās apaļās ķimeņmaizītes, vēl kādam uzputenis, bet kāds cits par savējo sauc mannā putru ar kunkuļiem.
Katrai receptei apakšā ir izstāstīšanas vērts stāsts! Kāds ir tavējais? Kas ir tava dzimtas recepte? Raksti mums receptes@delfi.lv, gaidīsim!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
