Grāmata "Lauku virtuve" manā pavārgrāmatu plauktā ir sen, atceļojusi man līdzi uz Rīgu jau studiju laikos. Jāatzīst, ka tad gan īsti ar ēst gatavošanu neaizrāvos, bet, ja nu tomēr gatavoju, tad pēc šīs Antoņinas Masiļūnes grāmatas. Galu galā – sieviete, kas izgudrojusi našķi "Saldā desa", ir vērā ņemama dāma! Domāju, ka, ja Masiļūnes kundze būtu piedzimusi vēl šajā gadsimtā, tad viņa viennozīmīgi būtu ietekmīgākā ēdienu blogere Latvijā! Par to nav šaubu, jo viņas receptes izdodas ar garantiju un pat iesācējiem virtuves jomā. Viņai bija potenciāls, lai "izpogātu" gan slaveno Džūliju Čaildu, gan Martu Stjuarti. Taču Antoņina piedzima Latvijā un tā bija kā dāvana visiem latviešu gatavotājiem.
Šīs grāmatas priekšvārdā autore stāsta, ka, braucot pa republiku un lasot lekcijas par galda kultūru, ir satikusies ar "interesantiem, labestīgiem lauku cilvēkiem". Un ne tikai satikusies, viņai interesēja ne tikai dot (lasot lekcijas), bet arī ņemt (iegūstot jaunas receptes). Tā no Sinoles Alvīnes viņa iemācījusies cept rudzu maizi bez ierauga, bet Mērsragā radījusi ne vienu vien jaunu zivju recepti. Vēl ievadā autore atgādina grieķu gudrību, ka ēdiena pārmērība nomāc prāta asumu, un neiesaka "katru recepti ņemt par etalonu, jo katra recepte iet no virtuves uz virtuvi, pārņemot tās "personības" sāli".
Lūk, šis ir patiesi iedvesmojoši, un to es ar lieliem panākumiem arī daru! Piemēram, izvēlētajā liellopu gaļas veltnīšu receptē es liellopu aizstāju ar cūkgaļu, jo vienkārši, pēc Mērfija likuma, veikalā todien bija tikai cūkgaļa. Ja gribu būt godīga, bija arī liellopa steiks, bet man tas finansiāli šķita pārāk dārgs pasākums. Un, kurš gan steiku izķērnā veltnīšos!
Kāpēc liellopu veltnīši? Tāpēc, ka grāmatas sākumā ir bilžu nodaļa un attēls ar milzu puravu kā dekoru, kartupeļu bļodu un veltnīšiem piesaistīja manu uzmanību. Nolēmu to atkārtot, jo ēd jau vispirms ar acīm.
Baidos sameloties, bet manas atmiņas fails sniedz informāciju, ka es radu kāzās pārtiku tikai no veltnīšiem, jo nu... garšīgi! Pusaudžu gados tēta uzraudzībā pagatavoju veltnīšus pati, saņēmu uzslavas un āķi lūpā. Turpmāk, kad braucu no vidusskolas mājās nedēļas nogalēs, tētis bieži vien jau bija izklapējis gaļu un piedāvāja pagatavot veltnīšus, jo "tev garšīgi sanāk".
Tie veltnīši tapa pēc vēl senākas grāmatas nekā "Lauku virtuve", tādēļ, nostalģijas vadīta, ķēros klāt Masiļūnes kundzes receptei.
Mans pirmais pārsteigums un atklājums ir tas, ka pildījumam tiek apcepta rupjmaize kopā ar sīpoliem un speķi. Pirmā brīdī neierasti, bet garšo izcili!
Sekojot autores norādījumiem, improvizēju – liellopa gaļas aizstāšana ar cūkgaļu ir tikai iesildīšanās. Skābo krējumu nolemju aizstāt ar kausēto sieru, jo gluži vienkārši krējumu aizmirsu iecelt iepirkuma grozā. Vienkārši biju tik pārņemta ar tauku meklēšanu, ka palaidu garām krējumu. Abi, starp citu, stāv vienā vitrīnā. Nākamā mana improvizācija ir blendera iesaistīšana. Vispār esmu pamanījusi, ka, gatavojot pēc vecām pavārgrāmatām, es bieži iedarbinu šo virtuves gadžetu. Bzzzzzz un visi burkāni un sīpoli ir viendabīgā putrā. Tiesa, mērce iegūst tādu oranži zaļu nokrāsu, kas nav tik smuki brūna kā Masiļūnes kundzes receptē, bet garša lieliska!
Sastāvdaļas
Pagatavošana
Gatavo pildījumu: sakapā sīpolus un sīki sagriež speķi un rupjmaizi. Vispirms sacep sīpolus ar speķi, tad pievieno maizi.
Sagriež sīpolu, burkānus un garšaugus mērcei sīkos gabaliņos.
Gaļu sagriež astoņās vienu centimetru biezās šķēlēs. Katru šķēli izklapē ar gaļas āmuru no abām pusēm. Pārkaisa ar sāli, cukuru un pipariem. Ņem nākamo šķēli, izklapē un liek virsū jau izklapētajai un apbārstītajai šķēlei.
Kad gaļa izklapēta, katrā šķēlē liek 1-2 tējkarotes pildījuma un sarullē veltnītī.
Gatavos veltnīšus apcep no abām pusēm brūnus karstos taukos un pēc apcepšanas liek katlā. Vislabāk veltnīšus apcept 2– 3 vienā reizē. Ja saliks pannā visus veltnīšus, tad tie sautēsies, nevis cepsies.
Saceptos veltnīšus katlā pārlej ar karstu ūdeni un pārber ar sagriezto burkānu, sīpolu un kinzu. Pievieno garšvielas un sautē, līdz gatavs (apmēram 30 - 40 minūtes), tad izņem no katla un liek bļodā.
Pagatavo mērci: burkānus ar sīpoliem un garšaugiem sablendē viendabīgā masā un pievieno kausēto sieru vai krējumu. Visu uzkarsē. Iebiezināšanai var izmantot miltus vai arī, gatavojot veltnīšus, pievienot maizes garoziņas. Gatavo mērci pārlej veltnīšiem.
Pasniedz ar vārītiem kartupeļiem un rudens dārzāju salātiem.
Kādi secinājumi? Mūsdienās aug lielāki, resnāki un stingrāki puravi! Vismaz man ēdiena stilošanai pēc Masiļūnes, neizdevās atrast tādu lokanu un smalku puravu. Paši rullīši bija tādi, kā paredzēju, – sausāki par liellopa gaļas veltnīšiem, tādēļ, ja gatavojat liellopa gaļas veltnīšus, tad tomēr pacentieties atrast liellopa gaļu. Tajā pašā grāmatā, pāris lappuses atpakaļ, var atrast arī cūkgaļas veltnīšu recepti, daudz sulīgāku un ar citām sastāvdaļām. Un garāku pagatavošanas procesu.
Katrā ziņā iesaku atrast Masiļūnes pavārgrāmatas – gan vecās, gan pārizdotās, jo tās patiešām ir precīzas, latviešu vēderiem saprotamas un garšīgas!
Lai mums visiem netrūkst svētku un Saules mūžu Latvijai!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
